Jābūt uzmanīgiem

Šķiet, jau vairākus gadus tik dikti visādas mašīnas pētījusi un novērtējusi neesmu. Varbūt rodas jautājums - kāds sakars mašīnām tagad? Nu redz, pienāk tas brīdis, kad mīļotais cilvēks nonācis pie auto maiņas sliekšņa, kad nu vairs nekā savādāk vairs nevar, un es (protams) uzprasījos doties līdzi auto 'medībās'. Darīšana liela un piņķerīga, kā arī auto izvērtēšana - šeit rūsiņa, tur buktīte, šite plaisiņa, reku nodilis.... Diemžēl auto iegāde nav kā nopirkt kurpes.
Tad vēl šodien iznāca problēmas ar to, ka es neesmu bijusi uzmanīga ar saviem interneta profiliem. Nē, neuztraucaties, es neesmu apzagta. Es tikai esmu zaudējusi savu profilu kādā portālā (profilam tikko apritēja 2 gadiņi), kur kā e-pasts bija uzrādīta tāda adrese, kurā pasta opcijas likvidētas (delfi.lv). Vienmēr profils bija automātiski ielogojies, taču viena maza kļūmīte - nejaušs klikšķis uz 'Iziet' un viss - profils pagalam. Neskumstu, bet iesaku jums pārbaudīt savas profilu informācijas :)
Kā arī - diena nebūtu izdevusies, ja nebūtu kaut reizi jāpasaka "Čau, Mērfij". Ja tu nolem, ka pēc divām dziesmām beigsi strādāt, tad protams, ka pēdējā dziesma būs 3 reizes garāka kā parasta dziesma. :D

Kad kaut kas ir nolemts...

Fantastiskā šodiena aizritēja uz košas, bezgala smaidīgas nots.
Pa dienu - Burinieku svētki Ventas promenādē, kur ar vislabāko orķestri 'Talsi' sniedzām koncertiņu. Pēc kājām mokošajām staigāšanām šurp-turp pa Ventspili 18:00 kārta bija pienākusi gājienam gar Ventu. Šķiet, manā mūžā tik daudz foto-foto izsaukumu un pozēšanas nekad nav bijušas, nemaz nesākot skaitīt visus šodien pievērstos objektīvus uz mūsu pusi (kādam tūkstotim vajadzētu būt). Taču domāju, ka labāk būtu pat nesākt runāt par parādes laikā visapkārt esošajiem atraktīvajiem ārzemnieku jūrniekiem un tumsnējajiem, plecīgajiem brazīļu buriniekiem...
Tā no lielās, priecīgās smaidīšanas (:D) devos ņemt šodienas atpūtas devu. Taču dzīvē ir reizes, kas tiešām liek aizdomāties par to, ka kāds tavā dzīvē kaut ko vada tur - no augšas. Ja tu ieej vienā veikalā un nevienā kasē nevar pieņemt karti (un nav tik daudz, lai varētu noņemt), kas notiek arī otrajā (!) veikalā, plus vēl picērijā nevari paņemt (normālu) pusi picas, jo nepietiek naudas, tad nekas cits neatliek, ka mērot vien ceļu mājup, atkal un atkal apdomājot to, ka tas bija pārāk dīvaini, ka NEBIJA LEMTS naudu tērēt....

Kāpēc esmu šeit

Beidzot arī man ir iznācis pieķerties pie sava bloga.
Šodien apmeklēju jau otro nepieciešamo nodarbību no "IT manai nākotnei" kursiem. Iepriekšējā reizē apguvu infografiku veidošanas iespējas infogr.am vietnē, bet šoreiz man mācīja strādāt ar blogger.com, kas nu arī bija pēdējais punkts uz "i" manām ieilgušajām pārdomām par savu blogu.
Noteikti, ka laika gaitā tas tiks pieslīpēts, atradīs savu mērķauditoriju un galveno domu, ko "nest", taču pagaidām tā būs malšanās pa manu dzīvi, kamēr bloga doma nostabilizēsies :D
Pagaidām to izmantošu kā pašmotivācijas veicinātāju (jo man ir šausmīgs pašmotivācijas trūkums), lai beidzot sāktu virzīties uz saviem mazajiem mērķiem un vēlmēm.