Random

Random - gadījuma rakstura, nejaušs (angļu v.). Izmantošu angliski, jo tas vārds ir ērtāk lietojams un labāk raksturo attiecīgo vārdu.

Radās neliels domu apcerējums:

Cilvēka zemapziņā glabājas ļoti daudz informācijas. Ne tikai refleksi, instinkti un dažādas citas lietas, kas ir no dabas iedzimtas, bet arī tas viss, ko esam piedzīvojuši, redzējuši, izjutuši u.t.t. Tur glabājas viss, kas veido mūsu personības līdz pēdējai niansei
Un zemapziņa mūs kontrolē.

Tagad par sapņiem. Sapnis reāli ir kaut kāda informācija (vizuāla, iespējams ar skaņām, izjutām u.t.m.l.). To visu smadzenes izveido jeb rada jaunu informāciju.
Bet, lai arī bieži sapņus no rīta 'neatceramies', kaut kāda informācija tik un tā nonāk zemapziņā, jo zemapziņā nonāk tas, ko prāts ir apstrādājis.

Tātad, īsumā sakot, sanāk tā, ka smadzenes pašas rada random informāciju, uz kuras balstoties pēc tam mūs kontrolē.

Manuprāt, tas ir interesanti, itkā es nebūtu vienīgā, kas valda pār sevi. Sanāk, ka tu nesastāvi tikai no tā, par ko tu piedzimsti no dabas un no tā, ko piedzīvo. Bet arī no random'a.

Mazais piedzīvojums

Sestdien, 7.decembrī, es un mans deju kolektīvs Strautuguns agri cēlāmies, lai dotos uz Bauskas novadu un piedalītos "Ziemassvētku kausā" - pasākums, kurā daudzi kolektīvi no Latvijas pārbauda savus spēkus dejās un sporta spēlēs, lai pēc tam ballē atpūstos visi kopā.
Jau no rīta, sniegoša sniega ieskauti, kāpām mazajā busiņā, kaut gan busiņš nelikās diži pārliecinošs par savām spējām. Ar domu, ka galvenais jau ir tikt laicīgi galā, devāmies ceļā. Tad tikai viss sākās.
Autobuss tieši aiz Dobeles nogriezās nepareizi. Pateicoties navigācijām telefonos, tomēr neapmaldījāmies, bet tikai lielu līkumu izmetām... Galapunktā gan ieradāmies 'līdz ar sekundēm', jo pats pasākums bija ievilcies par pusstundu. Tālāk bija koncerts ar diezgan steidzīgu gatavošanos, pēc koncerta devāmies pusdienās un piedalīties sporta spēlēs. Pēc tām devāmies uz balli (busiņam atkal nenogriežoties kur vajag un nobraucot liekus kilometrus). Par balli gan to nosaukt grūti, drīzāk tāda klubu disenīte (mūzikas ziņā).
Pusnaktī mazliet piekusuši uzsākām ceļu mājup. Mazliet paguļot, mazliet uzdziedot tikām līdz pusceļam, kad debesīs redzējām ziemeļblāzmu. Padebess vairākas reizes uzzibsnījot iekrāsojās zilganzaļos toņos. Skaisti, tiešām.
Lēnām ripinoties turpinājām ceļu, kad dažus kilometrus no Ventspils busiņam noplīsa riteņi. Divi.

Gandrīz turpat pie grāvja malas biezas sniega kārtas ieskauti, visi bijām šokā, domājot - "Ko nu tālāk?". Prieks, ka atradās glābējbusiņš, kas atbrauca 5:30 no rīta mums pakaļ (kas apgriežoties pamanījās iegrimt kupenā), lai nogādātu mūs mājās sveikus un veselus.
Varu gan palielīties, ka mūsu kolektīvs ieguva 5.vietu dejās starp visiem kolektīviem :)

Ziemīgas noskaņas...

Jau paspējis paiet gandrīz viss mācību semestris, un esmu pamatīgi noslinkojusi ar rakstīšanu šeit. Apzinoties, ka tā gluži nevar, centīšos laboties...
Oktobrī mans mīļotais cilvēks mani skaisti iepriecināja manā vārda dienā, novembrī abi baudījām valsts svēku salūtu Talsos, arī mana māsa bija atbraukusi uz Latviju (paldies par foršo laiku, ko pavadījām kopā un paldies par īstu žirafes 'hūdiju').
Taču tagad, decembrī, gan atrodu kaut ko, ap ko parosīties. Un tas izdodas pat neskatoties uz to, ka kā jau kārtīgai studentei arī mācīšanās pēdējā mēnesī netrūkst. Šogad, pati sev par pārsteigumu, es ļoti gaidu Ziemassvētkus. Esmu apsolījusi pati sev uzdāvināt brīnišķīgas dāvanas. Taču, kamēr risinās tikai gatavošanās process, esmu paspējusi gan cept piparkūkas, gan pamosties ar sniegu aiz loga, gan atgādināt savām rokām, kā ir griezt papīra sniegpārsliņas, istabā ir ieplānota vieta mazai eglītei un es nespēju vien nociesties, kad varēšu viņu izrotāt. Gaisā tik ļoti virmo tā svētku noskaņa, ka... Nezinu pat, kā lai to nosauc... Tā tirda mani rosīties.
Ceru, ka jūs arī :)

Atkal septembris pie mums :)

Kādu laiku neesmu rakstījusi, taču nolēmu, ka kaut kas tomēr ir jāuzraksta. Visi jau sen pamanījuši, ka septembris ir sācis aiziet pilnās burās. Taču, pirms sāku otro gadiņu studijās, bija jāatzīmē kāds īpašs notikums - mans un mana mīļuma kopā būšanas gadiņš. Viss izvērtās neticami romantiski, gandrīz kā grāmatās tas mēdz būt... Sākumā rozes no rīta, pēc tam - kafejnīcas apmeklējums (viss notika tieši tā, kā pirms gada - kā staigājot pa visjaukākajām atmiņām), vēlāk mīlīga kopā būšana mūsu istabā, noslēgumā - šampanietis glāzēs vakarā Ventmalā (bija domāts pie jūras, molā, bet laikapstākļi tam nepiekrita)... Apbrīnojami svētki, visu dienu biju kā debesīs.
Nākamās dienas tika pavadītas atkal satiekot savus foršos kursa biedrus, kas man jau sāka pietrūkt, un arī mācības uzsākās. Pagaidām gan viss izskatās tā, ka varēšu tikt galā. Zināšanu atsvaidzināšana, pirmie uzdevumi, mājasdarbiņi... Pagaidām vienīgais, kas mani ir pārsteidzis, ir tas, ka vienu priekšmetu pasniegs cilvēks no Amerikas. Manām angļu valodas spējām trīc kājas..... Brrr...
Nelielu kopsavilkumu... Katrā ziņā novēlu katram daudz burvīgu brīžu ar mīļajiem un tuvajiem, jo tas (manuprāt) dod spēku dzīvespriekam. Standartiņā novēlēšu visiem veiksmīgu mācību gadu - pacentīsimies visi mācīties :D
Un nekad neaizmirstat padomāt arī par sevi (ziema straujiem soļiem nāk), savādāk ne acis nepaspēsiet nomirkšķināt, kad attapsieties, ka jau otro nakti nevarat pagulēt (jau tiku galā ar šo problēmu).
Līdz nākamajai reizei, kad man atradīsies, ko teikt :)

Svētki garām

Tā nu ir pienācis beidzot tas brīdis, kad visi vasaras svētki un uzstāšanās garām un esmu saņēmusi sevi rokās, lai uzrakstītu jaunu ziņu :)
Vēl pavisam spilgti atmiņā palikuši Ventspils pilsētas svētki. Jāsaka paldies visiem, kas bija kaut mazākajā veidā saistīti ar to, lai šie svētki man būtu izdevušies. Viss sākās sestdien ar gājienu. Ja kāds skatījās, tad biju uzreiz aiz poličiem un karogiem :) Brīnišķīgas sajūtas. pēc tam gatavošanās un mēģinājumi uz koncertu Reņķa dārzā, kur dejoju tautiskās dejas Deju svētku repertuāru :)

Koncertiņš bija superīgs. Pēc tam - pasēdēšana ar superīgo kolektīvu + došanās uz salūtu Ventmalā. Salūts bija... bija... super grandiozs! Stāvēju atgāztu galvu, smaidīju un priecājos, jo tas bija labākais salūts, ko savā mūžā esmu redzējusi :)
Svētdien atkal vilku tautastērpu, lai priecētus skatītājus Brīvdabas muzējā ar mazu koncertiņu, bet pēc tam, ar smaidu sejā un sajūsmu sirdī devos mājās. Tagad pauze no visiem koncertiem līdz skolas sākumam.
Un runājot par to, ka augusts tuvojas beigām - itkā vēl to nejūtu, bet laikam jāsāk par to domāt, ja jau otro reizi sapnī redzu, ka gatavojos skolai, iepērkot grāmatas (?) un burtnīcas (?) :D
Un neskaitot to, ka  tuvojas pirmā skolas diena, tuvojas arī man īpaši svētki - mans un mīļuma pirmais gadiņš :)

Jābūt uzmanīgiem

Šķiet, jau vairākus gadus tik dikti visādas mašīnas pētījusi un novērtējusi neesmu. Varbūt rodas jautājums - kāds sakars mašīnām tagad? Nu redz, pienāk tas brīdis, kad mīļotais cilvēks nonācis pie auto maiņas sliekšņa, kad nu vairs nekā savādāk vairs nevar, un es (protams) uzprasījos doties līdzi auto 'medībās'. Darīšana liela un piņķerīga, kā arī auto izvērtēšana - šeit rūsiņa, tur buktīte, šite plaisiņa, reku nodilis.... Diemžēl auto iegāde nav kā nopirkt kurpes.
Tad vēl šodien iznāca problēmas ar to, ka es neesmu bijusi uzmanīga ar saviem interneta profiliem. Nē, neuztraucaties, es neesmu apzagta. Es tikai esmu zaudējusi savu profilu kādā portālā (profilam tikko apritēja 2 gadiņi), kur kā e-pasts bija uzrādīta tāda adrese, kurā pasta opcijas likvidētas (delfi.lv). Vienmēr profils bija automātiski ielogojies, taču viena maza kļūmīte - nejaušs klikšķis uz 'Iziet' un viss - profils pagalam. Neskumstu, bet iesaku jums pārbaudīt savas profilu informācijas :)
Kā arī - diena nebūtu izdevusies, ja nebūtu kaut reizi jāpasaka "Čau, Mērfij". Ja tu nolem, ka pēc divām dziesmām beigsi strādāt, tad protams, ka pēdējā dziesma būs 3 reizes garāka kā parasta dziesma. :D

Kad kaut kas ir nolemts...

Fantastiskā šodiena aizritēja uz košas, bezgala smaidīgas nots.
Pa dienu - Burinieku svētki Ventas promenādē, kur ar vislabāko orķestri 'Talsi' sniedzām koncertiņu. Pēc kājām mokošajām staigāšanām šurp-turp pa Ventspili 18:00 kārta bija pienākusi gājienam gar Ventu. Šķiet, manā mūžā tik daudz foto-foto izsaukumu un pozēšanas nekad nav bijušas, nemaz nesākot skaitīt visus šodien pievērstos objektīvus uz mūsu pusi (kādam tūkstotim vajadzētu būt). Taču domāju, ka labāk būtu pat nesākt runāt par parādes laikā visapkārt esošajiem atraktīvajiem ārzemnieku jūrniekiem un tumsnējajiem, plecīgajiem brazīļu buriniekiem...
Tā no lielās, priecīgās smaidīšanas (:D) devos ņemt šodienas atpūtas devu. Taču dzīvē ir reizes, kas tiešām liek aizdomāties par to, ka kāds tavā dzīvē kaut ko vada tur - no augšas. Ja tu ieej vienā veikalā un nevienā kasē nevar pieņemt karti (un nav tik daudz, lai varētu noņemt), kas notiek arī otrajā (!) veikalā, plus vēl picērijā nevari paņemt (normālu) pusi picas, jo nepietiek naudas, tad nekas cits neatliek, ka mērot vien ceļu mājup, atkal un atkal apdomājot to, ka tas bija pārāk dīvaini, ka NEBIJA LEMTS naudu tērēt....